Vilt­vārdis griezās pie garīdznieka un bargi pavēlēja tos uzmeklēt, piebilzdams: «Tu, pop, tad būsi arī par atamanu; tu un visi iedzīvotāji ar savām galvām man atbildat par viņiem.» Tad Pugačovs jāja pie atamana tēva, kur viņam bija sarīkots mielasts. «Ja tavs dēls būtu te,» viltvārdis teica vecajam, «tad jūsu mielasts būtu cēls un godīgs, bet tagad pār tavu sālsmaizi krīt ēna. Kas tavs dēls par ata­manu, ja pametis savu vietu?» Pēc maltītes viņš dzērumā grasījās saimnieku sodīt ar nāvi; tomēr

kazaki, kas bija Pugačovam pavadoņos, viņu atru­nāja; veco tikai ieslēdza važās un uz vienu nakti ietupināja pārvaldes mājā arestā. Nākošajā dienā sameklētos kazakus atveda pie Pugačova. Viņš pret tiem izturējās laipni un paņēma sev līdzi. Viņi tam jautāja, cik likšot ņemt līdzi pārtikas. «Paņemiet,» viltvārdis atbildēja, «doniņu maizes; jūs mani pa­vadīsiet tikai līdz Orenburgai.» Tajā brīdī Orenbur­gas gubernatora sūtītie baškīri aplenca pilsētu. Pu­gačovs izjāja pie viņiem un bez cīņas paņēma visus savā karapulkā. Sakmaras krastā viņš pakāra sešus cilvēkus.»15

Trīsdesmit verstis no Sakmarskas pilsētiņas atra­dās Prečistenskajas cietoksnis. Labāko šā cietokšņa garnizona daļu bija paņēmis Bilovs, dodamies uz Tatiščevu. Viena no Pugačova vienībām ieņēma cietoksni bez pretestības. Virsnieki un garnizons iznāca uzvarētājiem pretī. Kareivjus viltvārdis pa paradumam pieņēma savā karaspēkā un pirmo reizi apkaunojošā kārtā apžēloja virsniekus.