Kazaņas gubernators fon Brants, Sibīrijas gubernators Čičerins un Astrahaņas gubernators Krečet- ņikovs tūdaļ pēc Reinsdorpa ziņoja valsts Kara lietu kolēģijai par Jaikas notikumiem. Ķeizariene, ļoti norūpējusies, pievērsa uzmanību draudošajām briesmām. Toreizējie apstākļi nemierus stipri veicināja. Karaspēks no visām vietām bija atvilkts uz Turciju un nemieru pārņemto Poliju. Bargie soļi, kādi nesen tika sperti visā Krievijā, lai apkarotu mēri, kas nupat plosījās, ļaudīs bija izraisījuši vispārēju sašutumu. Rekrūšu iesaukšana grūtības darīja vēl lielā-
I.. is. Tika pavēlēts vairākām rotām un eskadroniem no Maskavas, Pēterburgas, Novagorodas un Bahmu- l<is steigšus doties uz Kazaņu. Karapulka komandē- šcinu uzticēja ģenerālmajoram Karam, kurš Polijā bija izcēlies ar prasmi noteikti izpildīt stingrus priekšniecības rīkojumus. Viņš patlaban uzturējās Pēterburgā, kur pieņēma rekrūšus. Viņam pavēlēja nodot savu brigādi ģenerālmajoram Naščokinam un steigties uz briesmu apdraudētajām vietām. Kopā ar viņu turp nosūtīja ģenerālmajoru Freimanu, kurš reiz jau bija nomierinājis Jaikas karaspēku un labi pārzināja nemieru apgabalu. Apkārtējo guberņu priekšniekiem pavēlēja arī no savas puses dot nepieciešamos rīkojumus. 15. oktobra manifestā valdība pavēstīja tautai, ka uzradies viltvārdis, un brīdināja pieviltos, lai tie jau laikus atmet noziedzīgos maldus.1