Lūk, pie šīs upes piecpadsmitajā gadsimtā ieradās Donas kazaki, kas braukāja pa Hvalinskas jūru1 . Viņi pārziemoja upes krastos, kas tolaik vēl bija apauguši ar mežiem un kur neapdzīvotības dēļ bija drošs patvērums; pavasarī kazaki atkal devās jūrā, laupīja līdz vēlam rudenim un ziemu atgriezās pie Jaikas. Virzīdamies pa upi arvien uz augšu no vienas vietas uz otru, kazaki sev par pastāvīgu uzturēšanās vietu beidzot izvēlējās Kolovratnojes savrupiem, kas atradās sešdesmit verstu no tagadējās Uraļskas.
Jaunajiem ieceļotājiem kaimiņos klaiņoja dažas tatāru dzimtas, kas bija nošķīrušās no Zelta Ordas ulusiem un meklēja brīvas ganības tās pašas Jaikas krastos. Sākumā abu kaimiņu starpā valdīja naids, tomēr laika gaitā nodibinājās draudzīgas attiecības: kazaki sāka ņemt par sievām tatārietes no kaimiņu ulusiem. Ir saglābājusies poētiska teiksma: kazaki, dedzīgi neprecētu vīru brīvības aizstāvji, savā starpā vienojušies, ka piedzīvotie bērni jānogalina, bet sievas jāpamet, dodoties jaunā sirojumā. Kāds no ata- maniem, vārdā Gugņa, pirmais pārkāpis cietsirdīgo likumu, pažēlodams jauno sievu, un kazaki pēc ata- mana parauga pakļāvušies ģimenes dzīves jūgam. Izglītotie un viesmīlīgie Urālas krastu apdzīvotāji savās dzīrēs vēl šodien mēdz tukšot kausus uz vecmāmuļas Gugņihas veselību.2