Pārtikdami no sirojumiem, naidīgu cilšu ielenkti, kazaki izjuta nepieciešamību pēc spēcīga aizstāvja un Mihaila Fjodoroviča valdīšanas laikā nosūtīja savus pārstāvjus uz Maskavu lūgt valdnieku, lai tas viņus ņem savā varenajā aizgādībā. Kazaku apmetne nevienam nepiederošās Jaikas krastos varēja likties guvums, kura svarīgums ir acīm redzams. Cars pieņēma jaunos pavalstniekus un nosūtīja tiem īpašuma rakstu3 uz Jaikas upi, atdodams to viņiem no augšteces līdz grīvai un atļaudams viņiem apmesties uz dzīvi kā brīviem ļaudīm.
Kazaku skaits dienu no dienas pieauga. Viņi turpināja braukāt pa Kaspijas jūru, apvienojās tur ar Donas kazakiem, kopīgi uzbruka persiešu tirdzniecības kuģiem un izlaupīja jūrmalas ciematus. Šahs sūdzējās caram. No Maskavas uz Donu un Jaiku tika nosūtītas pamācošas vēstules.
Kazaki laivās, kas vēl bija piekrautas ar laupījumu, brauca pa Volgu uz Ņižņijnovgorodu; no turienes viņi devās uz Maskavu un, atzīdami savu vainu, ieradās galmā, katrs nesdams cirvi un bendes bluķi. Viņiem tika pavēlēts doties uz Poliju un pie Rīgas izpirkt savus grēkus; bet uz Jaiku nosūtīja strēļus, kas laika gaitā kopā ar kazakiem izveidoja vienu cilti.
Jaikas apmetnēs ieradās Steņka Razins. Hronikas liecina, ka viņu kazaki uzņēmuši kā ienaidnieku. Šis drosmīgais dumpinieks ieņēmis viņu pilsētiņu, bet strēļus, kas laja atradušies, apkāvis vai noslīcinājis.4