Hlopuša attais­noja viltvārža uzticību. Viņš virzījās gar Sakmaras upi, saceldams kājās apkārtējās sādžas, ieradās Buguļčanskas un Sterlitamackas piestātnēs un Urālu rūpnīcās un no turienes nosūtīja Pugačovam liel­gabalus, lodes un pulveri, palielinādams savu bandu ar rūpnīcu zemniekiem un baškīriem, viņa laupītāja gaitu biedriem.

5. oktobrī Pugačovs ar saviem spēkiem izvieto­jās nometnē kazaku pļavās piecas verstis no Oren­burgas. Viņš tūdaļ devās uz priekšu un zem liel­gabalu uguns uzstādīja vienu bateriju uz baznīcas lieveņa pie pašas priekšpilsētas, bet otru guberna­tora ārpilsētas mājā. Spēcīgās apšaudīšanas atsists, viņš atkāpās. Tajā pašā dienā pēc gubernatora pa­vēles priekšpilsēta tika nodedzināta. No uguns pa­glābās tikai viena māja un Jura baznīca. Iedzīvo­tājus pārcēla uz pilsētu un apsolīja tiem atlīdzību par visiem zaudējumiem. Sāka tīrīt nocietinājuma grāvi ap pilsētu un aplikt valni ar ragaiņiem.

Nakti visapkārt pilsētai uzliesmoja ziemai saga­tavotā siena kaudzes. Gubernators nebija paspējis tās pārvest uz pilsētu. Pret dedzinātājiem (tikai nā­košās dienas rītā) devās majors Naumovs (viņš tikko bija pārradies no Jaickas pilsētiņas). Viņam līdzi bija tūkstoš piecsimt jātnieku un kājnieku. Sagaidīts ar lielgabaliem, viņš pašaudīja pretim un bez jebkādiem panākumiem atkāpās. Naumova zal­dāti jutās nedroši, bet kazakiem viņš neuzticējās.