Reinsdorps atkal sapulcināja savu militāro un civilo ierēdņu padomi un pieprasīja no tiem rakstiski izteiktu lēmumu: doties vēl pret ļaundari vai arī — pilsētas nocietinājumu aizsargātiem — gaidīt jauna karaspēka ierašanos. Šajā padomē vienīgi īstenais valsts padomnieks Starovs-Miļukovs izteica militāras personas cienīgas domas: doties dumpiniekiem pretī. Pārējie baidījās ar jaunu neveiksmi izraisīt iedzīvotājos bīstamu grūtsirdību un gribēja vienīgi aizstāvēties. Šīm domām pievienojās arī Reinsdorps.
8. oktobrī dumpinieki jāšus devās laupīt Meno- vojdvoru9 , kas atradās trīs verstis no pilsētas. Pretī izsūtītā karaspēka vienība tos padzina, turpat uz vietas iznīcinot divsimt cilvēku un saņemot gūstā kādus simt sešpadsmit. Reinsdorps, vēlēdamies izmantot šo gadījumu, kas mazliet uzmundrināja viņa karaspēku, gribēja nākošajā dienā doties pret Pugačovu; taču priekšnieki visi kā viens ziņoja, ka uz karaspēku nekādā gadījumā nevar paļauties: nomāktie, šaubu pārņemtie zaldāti cīnījās negribīgi, bet kazaki varēja tieši kaujas laukā piebiedroties dumpiniekiem, un viņu nodevība Orenburgai nozīmētu bojā eju. Nabaga Reinsdorps nezināja, ko darīt.10 Viņam tomēr izdevās savus apakšniekus pierunāt un sakaunināt, un 12. oktobrī Naumovs atkal izveda no pilsētas savu neuzticamo karaspēku.