Rudens sals uznāca agrāk nekā parasti. Jau no 14. oktobra sāka piesalt; 16. datumā uzsniga sniegs. 18. oktobrī Pugačovs, aizdedzinājis savu nometni, devās ar visām smagajām mantām atpakaļ no Jaikas uz Sakmaru un izvietojās pie Berdas" ciemata, netālu no vasaras ceļa uz Sakmaru, septiņu verstu attālumā no Orenburgas. No turienes viņa jātnieki joprojām nedeva miera pilsētai, uzbruka furažie- riem un turēja nemitīgā trauksmē garnizonu.
2. novembrī Pugačovs atkal ar visu karaspēku pienāca pie Orenburgas un, uzstādījis visapkārt pilsētai baterijas, atklāja šausmīgu uguni. No pilsētas mūriem viņam atbildēja ar to pašu. Tikmēr ap tūkstoš viltvārža kājnieku, no upes puses ielavījušies nodedzinātās priekšpilsētas pagrabos, gandrīz pie paša vaļņa un ragaiņiem šāva no šautenēm un lokiem. Tos vadīja pats Pugačovs. Lauka komandas jēgeri viņus no priekšpilsētas padzina. Pugačovs tik tikko nenokļuva gūstā. Vakarā šaušana norima; tomēr dumpinieki visu nakti katedrāles pulksteņa sitienus pavadīja ar lielgabala dārdiem, raidot katru stundu pa vienam šāvienam.
Nākošajā dienā, neraugoties uz salu un puteni, apšaude atjaunojās. Dumpinieki sakūra uguni baznīcā, sakurināja krāsni kādā nenodegušā priekšpilsētas mājā un pa kārtai sildījās. Pugačovs uzstādīja lielgabalu baznīcas lievenī, bet otru pavēlēja uzvilkt zvana tornī. Versti no pilsētas atradās augsts mērķis, kas tika izmantots artilērijas apmācībās.