Tur dumpinieki ierīkoja savu galveno bateriju. No abām pusēm visu dienu turpinājās šaušana. Nakti Pugačovs, cietis niecīgus zaudējumus un nenodarī­jis nekāda ļaunuma aplenktajiem, atkāpās.12 Otrā rītā no pilsētas tika izsūtīti kazaku apsargāti gūs­tekņi norakt mērķi un citus nocietinājumus, bet māju nojaukt. Baznīcā, kur dumpinieki bija nesuši savus ievainotos, uz paaugstinājuma rēgojās asiņu peļķes. Svētbildēm bija norauti apkalumi, altāra sega saplēsta driskās. Dievnams bija pat piegānīts ar zirgu un cilvēku mēsliem.

Sals pieņēmās. 6. novembrī Pugačovs kopā ar Jaikas kazakiem no savas jaunās nometnes pārgāja uz pašu priekšpilsētu. Baškīri, kalmiki un rūpnīcu zemnieki palika turpat uz vietas savās kibitkās un zemnīcās. Jātnieku bariņu parādīšanās, uzbrukumi un apšaudīšanās nemitējās. Pugačova spēki ar katru dienu auga augumā. Viņa karaspēkā jau skaitījās divdesmit pieci tūkstoši vīru; tā kodols bija Jaikas kazaki un cietokšņos sagūstītie zaldāti, bet tiem bija piebiedrojušies neticami daudz tatāru, baškīru, kal­miku, sadumpojušos zemnieku, izbēgušu katordz- nieku un visvisādu klaidoņu. Visi šie salašņas bija kaut kā apbruņoti: cits ar šķēpu, cits ar pistoli, cits ar virsnieka zobenu. Dažiem bija izdalīti garā kātā uzdzīti durkļi, citiem bija rungas; lielākajai daļai nebija nekāda apbruņojuma.