Karaspēks bija sadalīts pulkos pa piecsimt cilvēkiem. Algu saņēma vienīgi Jaikas kazaki; citi pārtika no laupīšanas. Degvīnu pārdeva it kā no valsts. Lopbarību un zirgus dabūja no baškīriem. Par bēgšanu draudēja nāves sods. Par katru aizbēgušo desmitnieks atbildēja ar savu galvu. Bija norīkotas ļoti daudzas jātnieku patruļas un sargposteņi. Pugačovs stingri sekoja, lai tie būtu savās vietās, pats tos jāšus pārbaudīdams — reizēm pat naktī. Apmācības (it īpaši artilērijai) rīkoja gandrīz katru dienu. Dievkalpojumi notika katru dienu. Aizlūgumos pieminēja valdnieku Pēteri Fjodoroviču un viņa laulāto draudzeni valdnieci Katrīnu Aleksejevnu. Būdams vecticībnieks, Pugačovs baznīcā nekad negāja. Kad viltvārdis jāja pa tirgu vai Berdas ielām, viņš arvien meta tautai vara naudu. Pugačovs sprieda tiesu un noskatījās soda izpildīšanā, sēdēdams atzveltnes krēslā savas mājas priekšā. Viņam pie sāniem sēdēja divi kazaki — viens ar zizli, otrs ar sudraba cirvi. Kas nāca pie viņa, klanījās līdz zemei un, krustu mezdami, skūpstīja viņam roku. Berdas ciemats kļuva par slepkavu bedri un nešķīstības zaņķi. Nometne bija pilna ar laupītāju varā atdotām virsnieku sievām un meitām. Nāves sodi tika izpildīti katru dienu. Gravas ap Berdu bija pilnas ar nošauto, pakārto un gabalos sacirsto upuru līķiem. Laupītāju bandas klīda uz visām pusēm, žūpodamas pa sādžām, izlaupīdamas valsts un muižnieku mantu, bet neaizskardamas zemnieku īpašumu.