Pārdrošnieki piejāja pie Orenburgas nocietinājumu ragaiņiem; citi, uzdūruši cepuri pīķa galā, sauca: «Kazaku kungi! Jums ir laiks apdomāties un kalpot valdniekam Pēterim Fjodorovičam.» Citi pieprasīja, lai viņiem izdod Martjušku Borodinu (karaspēka staršinu, kurš kopā ar Naumova vienību no Jaickas pilsētiņas bija ieradies Orenburgā), un aicināja kazakus pie sevis ciemos, teikdami: «Mūsu tētiņam sīvā papilnam!» No pilsētas viņiem pretī devās jātnieki, un sākās apšaudīšanās, dažkārt itin karsta. Nereti šurp atjāja arī pats Pugačovs, dižodamies ar savu brašumu. Reiz viņš atauļoja piedzēries, cepuri pazaudējis, seglos līgodamies, un tik tikko nenokļuva gūstā. Kazaki viņu izglāba un aizvilka prom, saķēruši viņa zirgu aiz iemauktiem.
13 Pugačova vara nebija neierobežota. Dumpja aizsācēji — Jaikas kazaki noteica, kā jārīkojas iznirelim, kuram nebija citas vērtības kā vien mazliet zināšanu kara mākslā un neparasta pārdrošība. Viņš neko neuzsāka bez Jaikas kazaku piekrišanas; tie turpretī bieži rīkojās bez Pugačova ziņas, bet dažkārt pat pret viņa gribu. Tie izrādīja viltvārdim ārēju cieņu, ļaužu klātbūtnē gāja viņam nopakaļ, cepures noņēmuši, un zemu klanījās, bet vienatnē izturējās pret viņu kā pret sev līdzīgu un kopā žūpoja, sēdēja, viņam klātesot, ar cepurēm galvās, kreklos izmetušies un dziedāja strūdzinieku dziesmas.