Pugačovu nomāca kazaku aizgādnība. «Mana taciņa šaura,» viņš sacīja Denisam Pjanovam, dzīrodams viņa jaunākā dēla kāzās.
14 Neciezdami, ka citi ietekmē viņu radīto caru, kazaki nepieļāva, ka viltvārdim rastos citi mīluļi un citas uzticības personas. Dumpja sākumā Pugačovs pieņēma sev par rakstvedi seržantu Karmicki, apžēlodams viņu jau pie pašām karātavām. Drīz vien Karmickis kļuva par viņa mīluli. Ieņemot Tatiščevu, Jaikas kazaki Karmicki nožņaudza un iemeta ūdenī ar akmeni kaklā. Pugačovs apvaicājās, kur rakstvedis palicis. «Viņš aizpeldēja,» skanēja atbilde, «lejup pa Jaiku pie savas māmuļas.» Pugačovs klusēdams atmeta ar roku. Arī jaunā Harlova sev par nelaimi iemantoja viltvārža labvēlību. Viņš to turēja savā nometnē pie Orenburgas. Vienīgi tai bija brīv jebkurā laikā ieiet Pugačova teltī; pēc Harlovas lūguma viņš aizsūtīja uz Ozernaju pavēli — apglabāt tos, kas bija pakārti, cietoksni ieņemot. Harlova satrauca greizsirdīgo ļaundaru aizdomas, un Pugačovs, piekāpdamies viņu prasībai, atdeva tiem savu mīļāko. Harlovu un viņas septiņgadīgo brālīti nošāva. Ievainoti abi pierāpoja viens pie otra un apkampās. Viņu līķi, iemesti krūmos, vēl ilgi palika tāpat guļam.
Galveno dumpinieku vidū izcēlās Zarubins (dēvēts arī par Čiku), Pugačova līdzgaitnieks un padomdevējs kopš dumpja pirmajām dienām. Viņš tika godāts par feldmaršalu un bija pirmais aiz viltvārža. Karaspēku komandēja Ovčiņņikovs,