Teiksma, kas saskan ar tatāru hroniku, uz to pašu laiku attiecina divu Jaikas atamanu — Ņečaja un Šamaja karagājienus.5 Pirmais no atamaniem, sapulcinājis voļņicu, devās uz Hivu, cerēdams iegūt bagātu laupījumu. Viņam uzsmaidīja laime. Nogājuši grūtu ceļu, kazaki sasniedza Hivu. Hans ar saviem karapulkiem tobrīd atradās kara gājienā. Ņečajs ieņēma pilsētu bez cīņas; taču viņš tur aizkavējās un vēlu uzsāka atceļu. Ar laupījumu apkrāvušos kazakus panāca hans, kas bija pārradies mājās, un Sirdarjas krastā tos sakāva un iznīcināja. Ar vēsti par drosmīgā Ņečaja bojā eju Jaikā atgriezās tikai trīs kazaki. Dažus gadus vēlāk kāds cits ata- mans, iesaukts par Šamaju, devās pa Ņečaja pēdām. Taču viņš nokļuva stepju kalmiku gūstā, bet viņa kazaki devās tālāk, nomaldījās no ceļa, nenonāca Hivā, bet pie Arāla jūras, kur bija spiesti pārziemot. Kazakus pārsteidza bads. Nelaimīgie pasaules blan- doņas cits citu nogalināja un apēda. Lielākā daļa aizgāja bojā. Pārējie galu galā aizsūtīja vēstnesi pie I livas hana ar lūgumu viņus pieņemt un paglābt no b.id.i nāves. Hivieši atjāja viņiem pakaļ, pievāca visus nu aizveda uz savu pilsētu par vergiem. Tur tad viņi <111 pazuda. Bet Šamaju dažus gadus vēlāk kal- iniki .ilvcd.i pie Jaikas karaspēka, laikam lai apmainītu. Kopš tā laika kazaku vēlēšanās doties tālos karagājienos saplaka. Mazpamazām viņi aprada ar ģimenes dzīvi un pilsoņu pienākumiem.