Volkonskim, prasīdams tam karaspēku. Taču viss Maskavas garnizons bija norīkots rekrūšu vešanai, bet Tomskas pulks, kas atradās Maskavā, veica sardzes dienestu posteņos, ko ierīkoja 1771. gadā, kad plosījās mēris. Kņazs Volkonskis varēja dot tikai trīssimt ierindnieku ar vienu lielgabalu, un viņš tos tūdaļ nosūtīja pajūgos uz Kazaņu.
Simbirskas komandantam pulkvedim Černiševam, kurš caur Samam virzījās uz Orenburgu, Kars pavēlēja pēc iespējas ātrāk ieņemt Tatiščevu. Viņš bija nodomājis Černiševam palīgā nosūtīt ģenerālmajoru Freimanu, līdzko tas ieradīsies no Kalugas, kur pieņēma rekrūšus. Par panākumiem Kars nešaubījās. «Baidos tikai no tā,» viņš rakstīja grāfam Z. G. Černiševam, «ka šie laupītāji, uzzinājuši par komandu tuvošanos, nesadomā bēgt atpakaļ uz vietām, no kurām uzradušies, nepielaizdami komandas sev tuvumā.»
Grūtības Kars paredzēja vienīgi Pugačova vajāšanā, jo bija ziema un nebija pietiekami ka Valērijas.
Novembra sakuma, nesagaidījis ne artilēriju, ne simt septiņdesmit grenadierus, ko viņam sūtīja no Simbirskas, ne arī no Ufas pie viņa nosūtītos bruņotos baškīrus un meščeriešus, Kars sāka virzīties uz priekšu.