Kars pēkšņi zaudēja pašpaļāvību. Reizē ar ziņojumu par saviem zaudējumiem viņš Kara lietu kolēģijai norādīja, ka Pugačova sakaušanai nepieciešamas nevis vājas karaspēka vienības, bet gan veseli pulki, laba kavalērija un spēcīga artilērija. Pulkvedim Černiševam viņš nekavējoties nosūtīja pavēli neatstāt Perevolocku un censties tajā nocietināties, gaidot turpmākos rīkojumus. Taču nosūtītais vēstnesis vairs nevarēja Černiševu panākt.
Černiševs 11. novembrī izgāja no Perevolockas un 13. novembra naktī ieradās Černorečenskajā. Te viņš no diviem Iļeckas kazakiem, ko bija atvedis Sakmarskas atamans, dabūja ziņas par Kara sakaušanu un par simt septiņdesmit grenadieru sagūstīšanu. Par pēdējās ziņas patiesīgumu Černiševs nevarēja šaubīties: grenadierus viņš pats bija sūtījis no Simbirskas, kur tie atradās, lai vervētu rekrūšus. Viņš nesaprata, kā rīkoties: atkāpties uz Perevolocku vai arī steigties uz Orenburgu, kurp iepriekšējā vakarā bija nosūtījis ziņojumu par savu tuvošanos. Tajā laikā pie viņa ieradās pieci kazaki un kads zaldāts, kuri apgalvoja, ka izbēguši no Pugačova nometnes. Viņu vidū bija kazaku sotņiks un deputāts19 Padurovs. Tas pārliecināja Černiševu par savu uzticamību, kā pierādījumu izmantodams savu deputāta medaļu, un ieteica bez vilcināšanās doties uz Orenburgu, solīdamies aizvest Černiševu pa drošām vietām.