Černiševs tam noticēja un nekavējoties visā klusībā devās prom no Černorečen- skas. Padurovs viņu veda pa kalniem, apgalvodams, ka Pugačova priekšējie posteņi esot tālu un, ja arī, gaismai austot, posteņi Černiševa vienību pamanītu, tad briesmas jau būšot garām un viņš bez jebkādiem šķēršļiem pagūšot ieiet Orenburgā. No rīta Černiševs sasniedza Sakmaras upi un pie Ma- jaka savrupienes, piecas verstis no Orenburgas, sāka pa ledu iet upei pāri. Viņam bija tūkstoš piecsimt zaldātu un kazaku, piecsimt kalmiku un divpadsmit lielgabalu. Kapteinis Ruževskis ar artilēriju un vieglo karaspēku pārgāja pirmais; paņēmis līdzi trīs kazakus, viņš tūdaļ devās uz Orenburgu un ieradās pie gubernatora ar ziņu par Černiševa ierašanos. Tieši šajā laikā Orenburgā izdzirda lielgabalu šāvienus, kas pēc ceturtdaļstundas apklusa . .. Pēc kāda laika Reinsdorps saņēma vēsti, ka visa Černiševa vienība saņemta gūstā un to ved uz Pugačova nometni.
Padurovs Černiševu bija piemānījis, aizvezdams viņu tieši pie Pugačova. Dumpinieki uzbruka pēkšņi un atņēma artilēriju. Kazaki un kalmiki pārgāja pie dumpiniekiem. Sala, izsalkuma un nakts pārgājiena nogurdinātie kājnieki nespēja pretoties. Visu sagrāba pretinieki. Pugačovs pakāra Černiševu, trīsdesmit sešus virsniekus, kādu praporščika sievu un kalmiku pulkvedi20 , kurš bija palicis uzticīgs savam īstajam priekšniekam.