Tajā pašā laikā brigadieris Korfs ienāca Orenburgā ar divtūkstoš četrsimt kareivjiem un divdesmit lielgabaliem. Pugačovs uzbruka arī tam, taču pilsētas kazaki viņu atsita.
Orenburgas priekšniecība likās aiz šausmām vai prātu zaudējusi. Reinsdorps, iepriekšējā dienā nesniedzis nekādu palīdzību nelaimīgā Černiševa vienībai, 14. novembrī sadomāja izdarīt spēcīgu iz- brukumu. Visu karaspēku, kas atradās pilsētā (ieskaitot arī jaunieradušos vienību), virskoman- danta vadībā izveda uz lauka. Dumpinieki, palikdami uzticīgi savai metodei, cīnījās iztālēm un izklaidus, nemitīgi šaudami no saviem neskaitāmajiem lielgabaliem. Novārgušajai pilsētas kavalērijai nebija nekādu cerību gūt panākumus. Zaudējis trīsdesmit divus cilvēkus, Vallenšterns bija spiests izveidot karē un atkāpties.21 Tajā pašā dienā majors Varnsteds, ko Kars bija nosūtījis uz Jaunmas- kavas ceļu, sastapās ar spēcīgu Pugačova vienību un, sadursmē zaudējis ap divsimt kritušo, steidzīgi atkāpās.
Saņēmis ziņu par Černiševa sagūstīšanu, Kars pilnīgi zaudēja drosmi un nu vairs nedomāja gūt uzvaru pār nicināmo dumpinieku, bet rūpējās par paša drošību. Viņš par visu paziņoja Kara lietu kolēģijai, patvarīgi atteicās no priekšnieka amata, aizbildinādamies ar slimību, deva vairākus gudrus padomus, ka nkoties pret Pugačovu, un, atstājis savu karaspēku Freimana gādībā, aizbrauca uz Maskavu, kur viņa ierašanās izraisīja vispārēju neapmierinātību.