Jaikas kazaki paklausīgi pildīja dienestu pēc Maskavas rīkojuma., bet mājās viņi saglabāja savu pirmatnējo pašpārvaldes veidu. Pilnīga vienlīdzība tiesībās; atamani un staršinas, ko ievēlēja tauta un kas uz laiku kļuva par tautas lēmumu izpildītājiem; padomes jeb sapulces, kur katram kazakam bija brīvas balsstiesības un kur visus sabiedriskos jautājumus izlēma ar balsu vairākumu; nekādu rakstītu lēmumu neatzīšana; iebāzt maisā un noslīcināt — sods par nodevību, gļēvumu, slepkavību un zādzību. Tādas bija šā pārvaldes veida galvenās iezīmes.6 Šīm vienkāršajām un rupjajām pašpārvaldes formām, ko tie bija atnesuši līdzi no Donas, Jaikas kazaki pievienoja vēl citas — vietējās, kas attiecās uz viņu pārticības galveno avotu — zveju un uz tiesībām salīgt darbā vajadzīgo skaitu kazaku, — ārkārtīgi sarežģītas un ļoti smalki izstrādātas pašpārvaldes formas.7
Pēteris Lielais spēra pirmos soļus, lai Jaikas kazakus iekļautu valsts pārvaldes kopējā sistēmā. 1720. gadā Jaikas karaspēks tika nodots Kara kolēģijas resoram. Kazaki sadumpojās, nodedzināja savu pilsētiņu, gribēdami bēgt uz kirgīzu stepēm, taču viņus nežēlīgi apspieda pulkvedis Zaharovs. Viņš izdarīja kazaku uzskaiti, nosacīja dienestu un noteica algu. Atamanu karaspēkam iecēla pats valdnieks.