Annas Ivanovnas un Elizabetes Petrovnas valdīšanas laikā valdība gribēja piepildīt Pētera nodomus. Tam par labu nāca nesaskaņas starp kazaku atamanu Merkurjevu un karaspēka staršinu Loginovu, kuru dēļ kazaki sašķēlās divās partijās: atamana piekritējos un Loginova jeb tautas aizstāvjos. 1740. gadā bija paredzēts pārveidot Jaikas karaspēka iekšējo pārvaldi, un Ņepļujevs, kas tajā laikā bija Orenbur- gas gubernators, iesniedza Kara kolēģijai jaunās kārtības projektu; tomēr lielākā daļa no paredzētā nu priekšrakstos noteiktā netika izpildīta līdz Katrīnas II valdīšanas sākumam.
Jau kopš 1762. gada Jaikas kazaki, Loginova piekritēji, sāka sūdzēties par dažādiem spaidiem, kādi tiem jācieš no ierēdņiem, kas strādā valdības nodibinātajā karaspēka kancelejā: par noteiktās algas ieturēšanu, patvarīgiem nodokļiem un seno zvejas tiesību un paradumu neievērošanu. Amatpersonas, kas tika sūtītas izskatīt viņu sūdzības, nespēja vai arī negribēja tās apmierināt. Kazaki vairākas reizes dumpojās, un ģenerālmajori Potapovs un Čerepovs (pirmais 1766. gadā, bet otrais 1767. gadā) bija spiesti ķerties pie ieročiem un šausmīgajiem nāves sodiem. Jaickas pilsētiņā tika nodibināta izmeklēšanas komisija. Tajā piedalījās ģenerālmajori Potapovs, Čerepovs, Brimfelds un Davidovs, kā arī gvardes kapteinis Čebiševs.