Kazaku atamanu Andreju Borodinu atcēla; viņa vietā izraudzījās Pjotru Tam- bovcevu; kancelejas locekļiem tika piespriests sa­ni, iksa I karaspēkam bez aizturētās naudas vēl arī pi avu soda naudu; taču tie mācēja izvairīties no spi i ēduma izpildīšanas. Kazaki nezaudēja cerības. Viņi purina ja paziņot pašai ķeizarienei savas tais- nn; r ■umI.'iImn Taču viņu slepus sūtītos cilvēkus pēc Kaia l'.olrrl |. i *: prezidenta grāfa Černiševa pavēles I viei Inu ri noU'i.i, i «slēdza dzelžos un sodīja kā

dumpiniekus. Pa to laiku tika pavēlēts norīkot vairā­kus simtus kazaku dienestam Kizļarā. Vietējā priekš­niecība izmantoja arī šo gadījumu, lai ar jauniem spaidiem atriebtos tautai par tās pretestību. Kļuva zināms, ka valdībai ir nodoms izveidot no kazakiem huzāru eskadronus un ka jau dota pavēle noskūt kazakiem bārdas. Ģenerālmajors Traubenbergs, kurš tādā sakarā bija atsūtīts uz Jaickas pilsētiņu, izrai­sīja pret sevi tautas sašutumu. Kazaki dumpojās. Beidzot 1771. gadā dumpis uzliesmoja visā spēkā.

Tam par iemeslu bija ne mazāk svarīgs notikums. Starp Volgu un Jaiku pa nepārredzamajām Astraha- ņas un Saratovas stepēm klaiņoja miermīlīgi kal- miki, kas astoņpadsmitā gadsimta sākumā bija pār­nākuši pāri Ķīnas robežām baltā cara aizgādnībā. Kopš tā laika viņi uzticīgi kalpoja Krievijai, apsar­gādami tās dienvidu robežas.