Krievu pristavi, izman­todami kalmiku vientiesību un lielo attālumu līdz centrālajai valdībai, sāka viņus apspiest. Šīs mie­rīgās un labsirdīgās tautas sūdzības nenonāca līdz augstākajai priekšniecībai; zaudējuši pacietību, viņi nolēma pamest Krieviju un slepeni sazinājās ar .Ķī­nas valdību. Viņiem nebija grūti, neradot aizdomas, atnākt ar saviem ganāmpulkiem pie paša Jaikas krasta. Un pēkšņi trīsdesmit tūkstoši kalmiku kibitku pārcēlās pāri upei un pa kirgīzu stepi rindām vien devās uz agrākās tēvzemes robežām.8 Valdība stei­dzās negaidīto bēgšanu apturēt. Jaikas karaspēkam tika dota pavēle dzīties pakaļ; taču kazaki (izņemot pavisam niecīgu skaitu) neklausīja un atklāti attei­cās no jebkāda dienesta.

Lai apspiestu dumpi, vietējie priekšnieki ķērās pie visstingrākajiem līdzekļiem; taču saniknotos kazakus ar sodiem vairs nomierināt nevarēja. 1771. gada 13. janvāri viņi sapulcējās laukumā, paņēma no baz­nīcas svētbildes un kazaka Kirpičņikova vadībā de­vās uz māju, kur bija apmeties gvardes kapteinis Durnovs, kas izmeklēšanas komisijas uzdevumā uz­turējās Jau kas pilsētiņā. Viņi pieprasīja, lai atceļ kancelejas locekļus un izmaksā aizturēto algu. Ģene­rālmajors Traubenbergs devās kazakiem pretī ar karaspēku un lielgabaliem, pavēlēdams izklīst; to­mēr no viņa pavēles, ne karaspēka atamana pieru­nāšana neko nelīdzēja. Traubenbergs pavēlēja šaut; kazaki metās virsū lielgabaliem. Iedegās kauja; dum­pinieki guva pārsvaru. Traubenbergs bēga un tika nogalināts pie savas mājas vārtiem. Durnovs tika ievainots, Tambovcevs pakārts, kancelejas locekļi arestēti un stingri apsargāti, bet viņu vietā iecelti jauni priekšnieki.