— Pulss … — ārsts man pačukstēja.
Satvēru ļengano roku, ar pierastu kustību uzspiedu pirkstus un sarāvos. Zem pirkstiem drebēja vārgi, bieži klauvējieni, tad pārtrūka pavisam vai saplūda trīsoņā. Sajutu ierasto aukstumu pakrūtē — kā arvien, kad vaigu vaigā redzēju nāvi. Es to ienīstu. Paguvu nolauzt "ampulai galu un ievilkt savā šļircē biezo eļļu. Es jau gluži automātiski iedūru adatu meitenes rokā un ievadīju to zem ādas, bet tas bija veltīgi. •
Meitenes apakšžoklis sāka raustīties, viņa it kā tvarstīja gaisu, žoklis atkārās, augums zem segas saspringa, likās pamirstam, tad atslāba. Un pēdējās pulsa trīsas zem maniem pirkstiem zuda.
— Mirusi, — es sacīju ārstam pie auss.
Sirmā sieviete baltajā ģērbā saļima uz līdzenās segas, pieplaka pie tās un sāka raustīties.
— Klusāk, klusāk, — teicu pie auss sievietei baltajās drānās, bet ārsts ar ciešanu pilnu seju pašķielēja uz durvīm.
— Viņš mani galīgi nomocījis, — ārsts ļoti klusi teica.
Mēs izdarījām tā: raudošo māti atstājām guļamistabā,
nevienam nekā nesacījām un aizvedām kantoristu uz kādu attālu telpu.
Tur es viņam teicu: