— Mīļais … dakter … ātrāk … viņa mirst. Esmu slepkava. — Viņš novērsās sāņus, ieplēta bargas, melnas acis un nezin kam teica: — Es esmu slepkava — .tā tas ir.
Tad skaļi ieraudājās, sagrāba plānos matus un plēsa, un es redzēju, ka viņš patiesi izplūc matu šķipsnas, ap- tinis tās ap pirkstiem. •
— Rimstieties, — es teicu un saspiedu viņa roku.
Kāds aizvilka jauno cilvēku prom. Izskrēja dažas sievietes.
Kāds paņēma manu kažoku, veda mani pa svētdienīgiem grīdceliņiem un pieveda pie baltas gultas. Man pretī no krēsla piecēlās jauniņš ārsts. Viņa skatiens bija izmocīts un pauda apjukumu. Uz mirkli tajā pavīdēja izbrīns, ka esmu tikpat jauns kā viņš. Vārdu sakot, mēs izskatījāmies kā vienas personas divi portreti, turklāt bijām viena gadagājuma. Bet svešais tūliņ kļuva tik priecīgs par manu ierašanos, ka viņam pat mežģījās mēle:
— Kā es priecājos … kolēģi… lūk … redziet, pulss kļūst vājāks. Es īstenībā esmu venerologs. Briesmīgi priecājos, ka jūs atbraucāt…
Galda vidū uz marles strēmeles atradās šļirce un vairākas ampulas ar dzeltenu eļļu. Aiz durvīm bija dzirdamas kantorista vaimanas, durvis tika pievērtas, man aiz muguras izauga baltās drānās ģērbtas sievietes stāvs. Guļamistabā valdīja puskrēsla, lampu no sāniem aizsedza zaļa drāna. Zaļganajā ēnā uz spilvena vīdēja seja, balta kā papīrs. Tai apkārt nokārušās un sajukušas gaišu matu šķipsnas. Deguns kļuvis smails, nāsis aizbāztas ar vati, ko sārtoja asinis.