— Ja neļausiet iešļircināt sev zāles, mēs nekā nevaram iesākt. Jūs mokāt mūs, neļaujat strādāt!
Tad kantorists bija ar mieru: klusi raudādams, novilka žaketi, mēs uzrotījām piedurkni viņa svētdienīgajam līgavaiņa kreklam un iešļircinājām morfiju. Ārsts aizgāja pie nelaiķes — it kā palīdzēt tai —, bet es paliku pie kantorista. Morfijs iedarbojās-ātrāk, nekā biju gaidījis. Pēc stundas ceturkšņa kantorists, gauzdamies un raudādams arvien klusāk un nesakarīgāk, sāka snauduļot, tad nolieca saraudāto seju uz rokām un aizmiga. Rosīšanos, raudas, kņadu un apslāpētās vaimanas viņš nedzirdēja.
— Uzklausiet, kolēģi, brauciens ir bīstams. Jūs varat apmaldīties, — ārsts man priekšnamā čukstus teica. — Palieciet, pārnakšņojiet tepat…
— Nē, nevaru. Braukšu, lai notiek kas notikdams. Man apsolīja, ka tūliņ tikšu nogādāts atpakaļ.
— Viņi to arī izdarīs, tikai padomājiet…
— Man ir trīs tādi tīfa slimnieki, kurus nedrīkst pamest. Tie man naktī jāredz.
— Nu, pieraugiet…
Viņš ar ūdeni atšķaidīja spirtu, iedeva man izdzert, un es turpat priekšnamā apēdu šķēli šķiņķa. Vēderā kļuva silti, un smeldze sirdī mazliet notrula. Pēdējo reizi iegāju guļamistabā, palūkojos uz mirušo, apraudzīju kantoristu, atstāju ārstam morfija ampulu un satuntuļojies devos uz lieveni.
Tur svelpa putenis, zirgi stāvēja nokārtām galvām, tos šaustīja sniegs. Plīvoja lāpas liesma.