— Ceļu taču jūs zināt? — es iejautājos, slēpdams muti apkaklē.
— Ceļu jau zinām, — vedējs gaužām sērīgi atteica (šim vairs ķiveres nebija), — bet jums gan vajadzēja pārlaist nakti tepat…
Arī pēc vedēja cepures ausīm varēja redzēt, ka viņam briesmīgi negribas braukt.
— Palieciet gan tepat, — piebilda arī otrs, kas turēja neganti plandošo lāpu, — klajā laukā pavisam nelāgi, godātais.
— Divpadsmit verstis… — es drūmi atrūcu, — gan aizbrauksim. Man ir slimnieki smagā stāvoklī… — un ietrausos kamanās.
Atzīstos, es noklusēju, ka man šķita nepanesama pat doma par nakšņošanu mājā, kur ienākusi nelaime, kur esmu bezspēcīgs un lieks.
Vedējs bezcerīgi nošļuka uz bukas, tad izslējās, salīgojās — un mēs izjoņojām pa vārtiem. Lāpa bija iekritusi kā akā vai arī apdzisUsi. Taču pēc mirkļa manu uzmanību saistīja kas cits. Ar pt\lēm pagriezies atpakaļ, ieraudzīju, ka vairs ne vien nav redzama lāpa, bet kā uz burvja mājienu pazudusi arī Šalometjeva ar visām ēkām. Tas man lika gauži satrūkties.
— Tie nav vis joki… — es pa pusei nodomāju, pa pusei nomurmināju. Uz mirkli izbāzu degunu no apkakles un atkal ierāvu atpakaļ — tik neganti plosījās putenis. Pasaule šķita sagriezta vērpetē, un vējš to pluinīja uz visām pusēm.
Pavīdēja doma — vai nebraukt atpakaļ? Taču es to aizdzinu, dziļāk iezvēlos kamanās ieliktajā sienā gluži kā laivā, savilkos čokurā un aizvēru plakstus.