Tūliņ acu priekšā iznira zaļā drānas strēmele uz lampas un baltā seja. Piepeši man atausa gaisma: «Tas ir galvaskausa pamatnes lūzums … Jā, jā, jā … Bez šaubām … tieši tā!» Pārliecība, ka diagnoze pareiza, nostiprinājās. Viss skaidrs. Bet "kāda tam jēga? Tagad nekādas un nebūtu bijis ari agrāk. Ko gan tas līdzēja! Kāds briesmīgs liktenis! Cik bezjēdzīgi un baismi ir dzīvot pasaulē! Kas tagad notiks agronoma mājā? Drausmi un sāpīgi pat iedomāties! Tad man kļuva žēl sevis: cik man grūta dzīve! Cilvēki pašlaik guļ, krāsnis sakurinātas, bet es atkal nevarēju ne nomazgāties. Putenis mani trenc kā sīku lapiņu. Tā nu es pārbraukšu mājās, bet, kas zina, varbūt atkal mani kaut kur aizvedīs. Dabūšu, plaušu karsoni un pats te nomiršu… Tā sevi sažēlinājis, iekritu tumsā, bet, cik ilgu laiku tajā pavadīju, nezinu. Šoreiz pirtī vairs neno- nācu, gluži otrādi — man sametās auksti. Arvien aukstāk un aukstāk.
Kad atvēru acis, ieraudzīju melnu muguru un pēc tam arī apjēdzu, ka mēs nevis braucam, bet stāvam.
— Vai esam klāt? — iejautājos, ieplezdams miglainās acis.
Melnais vedēja stāvs skumīgi sakustējās, pēkšņi no- šļūca no bukas, man šķita, ka vējš to svaida uz visām pusēm… un ierunājās bez jebkādas cieņas:
— Esam klāt… Vajadzēja klausīt cilvēkus… Šitādā laikā! Beigas būs ij pašiem, ij zirgiem …