— Vai patiesi esam nomaldījušies no ceļa? — Man pār muguru pārskrēja šermuļi.
— Ko te meklēt ceļu, — vedējs rūgti atteica, — mums tagad ceļš, kur vien paskaties. Pagalam būsim par skaidru velti..". Braucam jau četras stundas, bet uz kurieni… Šitādā laikā …
Četras stundas. Es sarosījos, sataustīju' pulksteni, izvilku sērkociņus. Kāpēc? Tam nebija nekādas jēgas, neviens sērkociņš neuzliesmoja. Tiklīdz uzrauj, tas uzzibsnī — un vienā mirklī liesmiņa pazūd.
— Teicu tak, stundas četras, — aizkapa balsī ierunājās vedējs, — ko nu lai iesāk?
— Kur tad mēs pašlaik esam?
Jautājums bija tik muļķīgs, ka vedējs neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt. Viņš grozījās te uz vienu, te otru pusi, bet lāgiem šķita, ka vedējs stāv nekustīgi, kamēr mani ar visām kamanām griež viņam apkārt. Iztrausos laukā un tūliņ pārliecinājos, ka pie kamanu slieces sniegs man ir līdz ceļiem. Pēdējais aizjūga zirgs iestidzis kupenā līdz vēderam. Krēpes tam nokarājās kā mati sievietei ar izspūrušu galvu.
— Vai paši apstājās?
— Paši. Lopiņi nomocījušies«,.
Man piepeši iešāvās prātā kādreiz lasīti stāsti, un es nezin kāpēc sajutu dusmas uz Ļevu Tolstoju.
«Viņam Jasnajā Poļanā bija laba dzīve,» es domāju, «viņu droši vien nevadāja pie mirējiem …»