Man sametās žēl sevis un ugunsdzēsēja. Tad mani atkal sagrāba mežonīgu baiļu lēkme. Tomēr es to krūtīs apspiedu.
— Tā ir mazdūšība… — nomurmināju caur zobiem.
Un manī pamodās vētraina enerģija.
— Paklau, tēvoc, — ierunājos, juzdams, ka man stingst zobi, — tagad nedrīkst nokārt degunu, citādi mēs notiesās būsim beigti un pagalam. Zirgi drusku pastāvējuši, atpūtušies, jākustas tālāk. Ejiet ņemiet priekšējo zirgu aiz iemauktiem, bet es valdīšu grožus. Jālūko no šejienes izkulties, citādi mūs ieputinās.
Cepures ausis pauda izmisumu, tomēr vedējs sāka brist uz priekšu. Meimurodams, stigdams sniegā, viņš aizkļuva līdz pirmajam zirgam. Aizjūgs man likās bezgalīgi garš. Vedēja stāvs acīs izplūda, tajās cirtās sausais puteņa sniegs.
— Nū-ū, — vedējs iekunkstējās.
— Nū! Nū! — es uzsaucu, plīkšķinādams grožus.
Zirgi lēnām sakustējās, sāka stampāt sniegu. Kamanas
zvārojās kā pa viļņiem. Vedējs te auga, te saruka mazāks, kūņojās uz priekšu.
Tā ,mēs virzījāmies apmēram stundas ceturksni, līdz beidzot manīju — kamanas it kā sākušas čīkstēt vienmērīgāk. Manī uzbangoja prieks, kad ieraudzīju zibam zirga pakaļkāju pakavus.
— Kupenas seklākas, ceļš! — es iekliedzos.
— Mhm … mhm … — vedējs atsaucās. Viņš atklum- pačoja pie manis un uzreiz izskatījās liels.