Vēstules nobeigumā bija dažas patīkamas atsauksmes par manu darbu un novēlējumi gūt panākumus arī turpmāk.
So vārdu spārnots, es atkal liku tamponus, šļircināju difterijas serumu, atvēru drausmīga apmēra strutu perēkļus, liku ģipša pārsējus …
Otrdien atbrauca nevis simt, bet simt vienpadsmit cilvēku. Pieņemšanu beidzu pulksten deviņos vakarā. Aizmigu, mēģinādams uzminēt, cik ieradīsies rīt — trešdien. Sapnī redzēju, ka atbraukuši deviņsimt pacientu.
Rīts ielūkojās guļamistabas logā dīvaini balts. Atvēru acis, neapjēgdams, kas mani pamodinājis. Tad sapratu — klauvē.
— Dakter, — pazinu vecmātes Pelagejas Ivanovnas balsi, — vai esat nomodā?
— Mmjā, — samiegojies atbildēju briesmīgā balsī.
— Atnācu jums pateikt, lai uz slimnīcu nesteidzaties. Atbraukuši tikai divi cilvēki.
— Ko jūs stāstāt? Vai dzenat jokus?
— Goda vārds. Putenis, dakter, putenis, — viņa priecīgi atkārtoja pie atslēgas cauruma. — Bet šiem diviem ir kariozi zobi. Demjans Lukičs izraus.
— Ejiet nu… — Es nezin kāpēc pat izlēcu no gultas.
Tā bija debešķīga diena. Izdarījis apstaigu, augu dienu klaiņāju pa saviem apartamentiem (ārsta rīcībā bija seš- istabu dzīvoklis nez kāpēc divos stāvos — trīs istabas augšējā, bet virtuve un otras trīs — apakšstāvā), svilpoju operu melodijas, smēķēju, bungoju pa logu rūtīm… Bet aiz logiem risinājās kaut kas tāds, ko savu mūžu nebiju redzējis. Debess ar zemi griezās kopā. Kaut kas balts joņoja un virpuļoja te uz vienu, te otru pusi, krust.ām un šķērsām, it kā pats nelabais bārstītos ar zobu pulveri.