Ap pusdienas laiku devu rīkojumu Aksiņjai, kas izpildīja virējas un ārsta dzīvokļa apteksnes pienākumus, uz* vārīt ūdeni trīs spaiņos un katlā. Es mēnesi nebiju mazgājies.
Mēs ar Aksiņju izvilkām no pieliekamā milzīgu toveri. Nolikām to virtuvē uz grīdas (par vannām, protams, te nevarēja būt ne runas. Vannas bija vienīgi pašā slimnīcā un arī tās bojātas).
Ap pulksten diviem dienā virpuļojošais priekškars aiz loga kļuva manāmi plānāks, bet es kails sēdēju toverī ar saziepētu galvu.
— Šit-to es saprotu… — tīksmīgi murmināju, šļākdams sev uz muguras karstu ūdeni, — šit-to es saprotu! Bet pēc tam mēs, vai zināt, ieturēsim pusdienas un tad liksimies uz auss. Un, ja būšu izgulējies, tad rīt lai brauc kaut pusotra simta. Kas jauns, Aksiņja?
Aksiņja sēdēja aiz durvīm, gaidīdama, kad beigsies vannas procedūra.
— Kantorists Šalometjevas muižā precas, — Aksiņja pavēstīja.
— Ej nu! Viņa tomēr devusi jāvārdu?
— Jā, nudien! Šis iemī-īlējies.,. — Aksiņja izlocīja, šķindinādama traukus.
— Vai līgava skaista?
— īsta d'aiļava! Gaišiem matiem, tieviņa
— Ko tu neteiksi!