Un šai. brīdī pie durvīm kāds piedauzīja. Es, pieri sa­raucis, aplaistījos ar ūdeni un uzmanīgi ieklausījos.

—   Dakteris tak mazgājas… — Aksiņja novilka.

—   Murmurmur… — kaut ko murkšķēja zema balss.

—       Jums zīmīte, dakter, — Aksiņja nopīkstēja pie at­slēgas cauruma.

—   Iedod pa durvju spraugu!

Izkāpu no tovera drebinādamies, lādēdams likteni, un paņēmu no Aksiņjas rokām miklu aploksni.

—       Nu, lika pagaidīt! Tieši no tovera nekur nebraukšu. Arī es galu galā esmu cilvēks, — ne gluži pārliecinoši apgalvoju un, toverī sēdēdams, atplēsu aploksni.

Godātais kolēģi (liela izsaukuma zīme). Izmisi (no­svītrots) ļoti lūdzu Jūs nekavējoties atbraukt. Sievietei pēc trieciena pa galvu asiņošana no mutes dob (nosvītrots) un deguna. Bez samaņas. Netieku galā. Ļoti lūdzu. Zirgi teicami. Pulss slikts. Kampars ir. Ārsts (paraksts nesala­sāms).

«Man dzīvē neveicas,» skumīgi nodomāju, skatīdamies uz krāsnī liesmojošo malku.

—   Vai vēstuli atveda vīrietis?

—   Vīrietis.

—   Lai nāk šurp!

Svešais ienāca, un, tā kā virs ausainās cepures bija uz­maukta spoža ķivere, viņš man atgādināja seno romieti. Ienācējam mugurā bija vilkādas kažoks, un mani apšļāca salta gaisa strūkla.

—       Kādēļ jums galvā ķivere? — noprasīju, pusmazgājies tīstīdamies palagā.

—       Esmu ugunsdzēsējs no Šalometjevas. Mums tur ir ugunsdzēsēju komanda — atbildēja romietis.