— Kurš ārsts šo vēstuli raksta?
— Viņš atbraucis ciemos pie mūsu agronoma. Jauns ārsts. Mums tāda nelaime, tāda nelaime …
— Kas tā par sievieti?
— Kantorista saderētā.
Aksiņja aiz durvīm iekunkstējās.
— Kas noticis? (Varēja dzirdēt, kā Aksiņja pieplok pie durvīm.)
— Vakar svinēja derības, un pēc tām rakstvedis sadomāja līgavu pavizināt. Iejūdza strauju zirgu, iesēdināja līgavu kamanās —' un laidās uz vārtiem. Bet, kumeļš kā rāvās no vietas, tā meiča sazvārojās un ar pieri pret vārtu stabu." Tā ij no kamanām izlidoja. Tāda nelaime, ka vārdos nemaz izsacīt… Kantoristu uzmana, ka nepakaras. Gluži neprātā.
— Es mazgājos, — žēli teicu, — kāpēc tad jūs viņu nevedāt šurp? — Uzlēju ūdeni sev uz galvas, un ziepes aizskalojās toverī.
— Par to nevar būt ne runas, cienītais pilsoni dakter, — izjusti sacīja ugunsdzēsējs un salika rokas kā lūgšanā, — nav ko domāt. Meitēns nomirs.
— Kā tad mēs brauksim? Putenis!^
— Putenis pierimis. Nebēdājiet, godātais! Pavisam pie- rimis. Zirgi naski, garjūgs. Aizraus stundas laikā.,.
īsi nostenējos un iztrausos no tovera. Nikni uzgāzu sev uz galvas divus spaiņus ūdens. Tad, tupēdams krāsns- priekšā, liecu galvu pie uguns, lai cik necik apžūst.
«Es noteikti dabūšu plaušu karsoni. Krupozo, pēc tāda brauciena.