Un, galvenais, ko iesākšu ar meiču? Tam ār­stam, jau pēc vēstules spriežot, pieredzes vēl mazāk nekā man. Es nezinu nekā, pusgada laikā esmu vienīgi sa­gramstījis šādas tādas drumslas praktiskajā darbā, bet viņš nezina ne tik. Droši vien tieši no universitātes. Un domā, ka esmu pieredzējis ārsts …»

Tā prātodams, nemaz nemanīju, kā apģērbos. Ģērbšanās nebija tik vienkārša: bikses un blūze, velteņi, virs blūzes ādas jaka, mētelis un, beidzot, aitādas kažoks, ausaine, tad soma, tajā kofeīns, kampars, morfijs, adrenalīns, tor- zijas pincetes, sterilais materiāls, šļirce, zonde, brauniņš, papirosi, sērkociņi, pulkstenis, stetoskops.

Nemaz nelikās baismi, kaut arī krēsloja un diena dzisa, kad mēs izbraucām no pagalma. Putenis likās pierimis. Putināja ieslīpi, vienā virzienā, sniegs sitās labajā vaigā. Ugunsdzēsējs kā kalns aizsedza manām acīm pirmā zirga krustus. Zirgi patiesi uzņēma raitu soli, izstiepās kā stī­gas, uri kamanas sāka svaidīties pa grambām. Es atgāžos kamanās, tūliņ sasilu, sāku domāt par krupozo plaušu karsoni, par to, ka meičai var būt iekšējs galvaskausa plī­sums un kaula šķēpele iestrēgusi smadzenēs …

—   Ugunsdzēsēju zirgi? — iejautājos, slēpdams seju ait­ādas apkaklē.

—   Mhm … hm … — vedējs atrūca neatskatīdamies.

—   Un ko ārsts ar viņu darīja?

—  Tad viņš jau … hm, hm … viņš, edz, izmācījies ve­nēriskās kaites … mhm … hm …