U … ū … mežiņā ieaurojās vējputenis, tad iesvilpās no sāniem, izbārstīja riekšavu sniega… Mani sāka šūpot, šūpoja, šūpoja… līdz atrados Maskavā, Sandunova pirtī. Tāpat ar visu kažoku stāvēju pirts ģērbtuvē, un mani pārklāja sviedri. Tad uzliesmoja lāpa, uzvēdīja saltums, es atvēru acis, ieraudzīju spīguļojam asinssarkanu ķiveri un nodomāju, ka izcēlies ugunsgrēks… beidzot atjēdzos un sapratu, ka esam galā. Atrados pie baltas, kolonnām rotātas, domājams, Nikolaja I laika celtnes. Apkārt valdīja dziļa tumsa, mani sagaidīja ugunsdzēsēji, un virs viņu galvām plīvoja liesma. Tūliņ izvilku pa kažoka spraugu pulksteni un ieraudzīju — pieci. Tātad bijām braukuši nevis stundu, bet divas ar pusi.
— Tūliņ sajūdziet zirgus atpakaļceļam, — es teicu.
— Klausos, — atbildēja vedējs.
Samiegojies, ādas jakā nosvīdis, kā kompresē ievīstīts, iegāju priekšnamā. Blakus uzzibsnīja lampas gaisma, uz krāsotās grīdas nogūla gaiša josla. Te priekšnamā izskrēja jauns, gaišmatains vīrietis ar vajāta zvēra acīm, ģērbies nesen izgludinātās biksēs. Baltā kaklasaite ar melnajiem punktiņiem sašķiebusies uz sāniem, krekla krūteža ar kūkumu izspraukusies no svārkiem, bet svārki šķita kā no skatloga izņemti — jauni un gluži stīvām krokām.
Cilvēks pasvieda gaisā rokas, ieķērās man kažokā, sāka mani purināt, pieplaka klāt un aizžņaugtā balsī kliedza: