Lai nu kā, es uztraucos, - māte ķildīgi paziņoja, - esmu apņēmusies nosūtīt telegrammu.
Viņa nosūtīja telegrammu māsīcai Prudensai un saņēma garu atbildi, kurā tika informēta, ka Margo tiekoties ar cilvē- ^ kiem, kas māsīcai Prudensai nepavisam neliekoties cienījami, un ka būtu ļoti vēlams, lai māte pati ierastos Londonā un vestu . Margo pie prāta. Acumirklī sacēlās vesels jampadracis. Satrauktā māte norīkoja, lai Spiro, kurš pats sevi bija nelokāmi iecēlis par mūsu gidu, padomdevēju un draugu, nopirktu biļetes, un sāka drudžaini kravāt ceļasomas. Tad pēkšņi viņa atcerējās par mani. Nospriedusi, ka manis atstāšana divu vecāko brāļu maigajā gādībā varētu radīt vairāk ļaunuma nekā labuma, māte nolēma, ka man jābrauc viņai līdzi. Tā nu Spiro tika uzdots iepirkt vēl vairāk biļešu, un sakravāšanās apjomi pieņēmās vēl vairāk. Es šo situāciju uzskatīju par īstu debesu dāvanu, jo tikko biju iemantojis jaunu privātskolotāju - misteru Ričardu Kralevski, kurš, par spīti manai pretestībai, ar stingru apņēmību pūlējās man iemācīt franču neregulāros verbus, un šis ceļojums uz Angliju, pēc manām domām, nāca kā tik ļoti nepieciešamā atpūta.
Brauciens ar vilcienu pagāja bez piedzīvojumiem, ja neņem vērā mātes pastāvīgo baiļošanos, ka mūs varētu arestēt fašistu karabinieri. Šīs bailes pieauga tūkstoškārt, kad Milānā es uz vagona aizsvīdušā loga uzzīmēju Musolīni karikatūru. Māte vismaz desmit minūtes berza stiklu ar mutautiņu tik dedzīgi kā istabene konkursā, līdz attēls bija nodzēsts pamatīgi, kā viņa to vēlējās.