No klusās, rāmās, saules pielietās Korfu dienas ierasties Londonas vēlajā vakarā bija satriecoši. Stacijā tik daudz nepazīstamu cilvēku, visi tik steidzīgi un satraukti. Nesēju gandrīz nesaprotamā valoda, Londonas mirgojošās gaismas un mutuļojošie ļaužu bari. Taksometrs, kas spraucas cauri Pikadilli laukumam kā vabole cauri uguņošanai. Aukstais gaiss, kas runājot pārvēršas tādos kā dūmu mākoņos līdzās sejai, un runātājs jūtas kā izkāpis no komiksa.
Visbeidzot taksometrs apstājās pie sodrējiem klāta korintiešu kolonnu atdarinājuma Balaklavas īres nama priekšā. Ar vecīga, līkkājaina īra palīdzību mēs sanesām savu bagāžu viesnīcā, taču neviens tur mūs negaidīja - acīmredzot telegramma par mūsu ierašanos bija noklīdusi neceļos. Nesējs mūs informēja, ka jaunā dāma esot devusies uz savu sanāksmi, savukārt mis Hjūsa un vecā kundze aizgājušas pabarot suņus.
Ko viņš teica, mīļais? - māte jautāja, kad nesējs bija aizgājis, jo viņa akcents bija tik izteikts, ka bezmaz izklausījās pēc svešvalodas. Es paskaidroju, ka Margo aizgājusi uz sanāksmi un ka māsīca Prū un tante Fena barojot suņus.