Ja neņem vērā īsu vēstulīti, kurā Margo ziņoja, ka esot laimīgi nokļuvusi galā, kopā ar māsīcu Prū un tanti Fenu iekārtojusies viesnīcā netālu no Notinghilgeitas un tikusies ar labu ārstu, mēs no sirdzējas ilgu laiku neko nesaņēmām.
Es nudien vēlos, kaut viņa atrakstītu, - māte ierunājās.
Nesatraucies, māt, - Larijs atteica. - Ko gan viņa vēl varētu aprakstīt, ja ne savus jaunos izmērus?
Nu jā, es gribu zināt, kas notiek, - māte nerimās. - Galu galā, viņa taču ir Londonā!
Un kas par to? - Larijs noprasīja.
Tik lielā pilsēta var daudzkas atgadīties, - māte mīklaini sacīja. - Ir dzirdētas visdažādākās lietas par meitenēm lielās pilsētās.
Nudien, māt, tu uztraucies pilnīgi bez vajadzības, - Larijs saniknojās. - Kas gan, debesu vārdā, ar viņu var notikt? Tu baidies, ka viņa varētu būt ievilināta kādā izvirtību perēklī? Viņa taču netiktu iekšā pa durvīm!
Par tādām lietām nejoko, Larij! - māte bargi aizrādīja.
Bet tu taču cel brēku par neko, - Larijs nerimās. - Padomā pati, kurš sevi cienošs balto vergu tirgonis divreiz paskatītos uz Margo? Turklāt es apšaubu, vai kāds no viņiem ir gana stiprs, lai viņu staipītu.