Aiz mums izveidojās rinda.
To vajadzētu aizliegt, - teica kāds barga izskata vīrs katliņ- cepurē. - Suņus nedrīkstētu pārvadāt metro.
Esmu par tiem samaksājusi, - Prū elsa. - Tiem ir tādas pašas tiesības braukt ar metro kā jums.
Velns un elle! - komentēja kāds cits. - Es steidzos! Vai varat palaist mani garām?
Mazie draiskuli, - smējās tante Fena. - Viņi savam vecumam ir tik dzīvīgi!
Kā būtu, ja mēs katrs paņemtu vienu kucēnu? - māte ierosināja, jo pūļa murdoņa viņu uztrauca aizvien vairāk.
Šajā mirklī tante Fena paspēra soli uz priekšu, nokļuva uz eskalatora pirmā pakāpiena, paslīdēja un novēlās lejā kā tvīda ūdenskritums, vilkdama spalgi kaucošos kucēnus sev līdzi.
Paldies dievam, - teica vīrs katliņcepurē. - Varbūt tagad mēs beidzot tiksim uz priekšu.
Prū stāvēja eskalatora augšgalā un blenza lejup. Tante Fena tobrīd bija sasniegusi pusceļu, bet kucēnu svara dēļ nespēja piecelties.
Mammīt, mammīt, vai tu jūties labi? - Prū spiedza.
Esmu par to pārliecināta, mīļā, - māte mierinoši teica.
Mazie draiskuli! - tante Fena vārgi nomurmināja, joprojām slīdēdama lejup.
Tagad, kad jūsu suņi ir prom, kundze, - vīrs katliņcepurē atsāka, - varbūt arī mums pārējiem būtu iespējams izmantot šīs stacijas ērtības?