Paldies dievam, tas nu ir galā, - māte noteica, kad bijām tikuši augšā.
Baidos, ka kucēni uzvedās mazliet apgrūtinoši, - Prū satraukta atzina. - Bet viņi, redzi, ir pieraduši pie laukiem. Viņiem šķiet, ka pilsētā viss ir aplam.
Ko? - jautāja tante Fena.
Aplam! - Prū kliedza. - Kucēni! Domā, ka viss ir aplam!
Cik nelāgi, - teica tante Fena un, pirms mēs paguvām viņu apturēt, aizvadīja kucēnus pie otra eskalatora, un viņi visi vēlreiz nozuda zemes dzīlēs.
Atbrīvojušies no kucēniem, mēs - par spīti mokošajiem piedzīvojumiem - pavadījām tīkamu rīta cēlienu iepērkoties. Māte nopirka visu, kas viņai bija vajadzīgs, Margo - raugu un kļavu sīrupu, un, kamēr sievietes iepirkās visus šos diezgan nevajadzīgos krāmus, es pamanījos iegūt savā īpašumā Sarkano kardinālu, melnpunktoto salamandru - tik apaļīgu un košu kā stepētu segu - un izbāztu krokodilu.
Savā ziņā apmierināti ar pirkumiem, mēs atgriezāmies Ba- laklavas īres namā.
Margo izdevās pārliecināt māti, ka vakarā vajadzētu apmeklēt sanāksmi.
Lū, mīļā, nedari to, - māsīca Prū iebilda. - Tu spēlējies ar nezināmo.
Māte pamatoja savu rīcību ārkārtīgi loģiski.
Es jūtu, ka man vajadzētu satikties ar šo personu Mavaki, - viņa paziņoja. - Galu galā viņš ārstē Margo.
Ko teikt, mīļā, - Prū sacīja, kad bija pārliecinājusies par mātes lēmuma nelokāmību, - es uzskatu, ka tas ir neprāts, tomēr man jāiet tev līdzi. Es nevaru pieļaut, ka tu kaut ko tādu apmeklē viena.