Atklājās, ka paslīdējusi soma, kuru viņa bija atbalstījusi pret krēsla kāju, un ādas rokturis pieskāries viņas potītei. Kad bijām Prū nomieri­nājuši un pārliecinājuši, ka viņai nav uzbrucis kāds ļaunprātīgs gars, mēs no jauna apsēdāmies savos krēslos un sadevāmies rokās. Apgaismojumam kalpoja naktslampiņa uz apakštasītes; gaismekļa raustīgā liesma meta ņirbošas ēnas uz sienām un lika ikvienai sejai izskatīties kā tikko iznirušai no ļoti veca kapa.

Tagadlūdzunesarunājietiesunesstingripieprasulaijūsuro- kaspaliktuciešisadotas, laimēsnekonezaudētunonotiekošā…

vaaaaahha, - misis Hedoka teica. - Eszinukamūsuvidūirneticī- gie. Estikuntālūdzujūsnomierinātiesunatvērtjūsuapziņuuz- tveršanai.

Ko viņa ar to gribēja teikt? - Prū čukstus jautāja mātei. - Es neesmu neticīgā. Tur jau tas trakums, ka ticu pārāk daudz.

Izrīkojusi mūs, misis Hedoka iekārtojās atzveltnes krēslā un maldinoši viegli iegrima transā. Es viņu uzmanīgi vēroju. Biju cieši apņēmies nepalaist garām ektoplazmu. Sākumā viņa vienkārši sēdēja, acis aizvērusi, un nebija dzirdama nekāda cita skaņa, kā vien satrauktās Prū trīsēšanas saceltā čaboņa. Tad misis Hedoka sāka dziļi elpot; drīz vien viņa ņēmās dobji un rezonējoši krākt. Izklausījās, it kā bēniņos tiktu izbērts maiss kartupeļu. Uz mani tas nekādu iespaidu neatstāja. Galu galā atdarināt krākšanu ir pavisam viegli. Prū roka, sagrābusi ma­nējo, bija nosvīdusi slapja, un es jutu, kā tā dreb.