Ahhaaaaa, - misis Hedoka pēkšņi teica; Prū savā krēslā salēcās un izgrūda īsu, izmisīgu spiedzienu, it kā viņai kāds būtu iedūris.
Ahhaaaaaaaaa, - misis Hedoka atkārtoja, ielikdama šajā vienkāršajā skaņā visu iespējamo dramatismu.
Man tas nepatīk, - Prū drebēja, - Lū, mīļā, man tas nepatīk.
Apklusti vai arī tu visu sabojāsi, - Margo šņāca. - Nomierinies un atbrīvo prātu.
Es redzu mūsu vidū svešiniekus, - misis Hedoka pēkšņi teica ar tik izteiktu indiāņu akcentu, ka es gandrīz ieķiķinājos. - Svešiniekus, kas nākuši, lai mums pievienotos. Es saku viņiem - laipni lūdzam!
Ciktāl varēju spriest, vienīgais neparastais bija tas, ka misis Hedoka vairs nebēra vārdus un neizdvesa savas dīvainās elsas. Kādu brīdi viņa kaut ko nesaprotamu murmināja un purpināja, bet tad skaidri teica:
Runā Mavake.
Ooo! - Margo aplaimota iesaucās. - Viņš ir klāt! Re nu, māt! Tas ir Mavake!
Es tūlīt paģībšu, - Prū nomurmināja.
Blāvajā, raustīgajā gaismā es cieši skatījos uz misis Hedoku un neredzēju ne zīmes no ektoplazmas vai trompetēm.
Mavake saka, - paziņoja misis Hedoka, - ka baltajai meitenei nevajag vairs durstīties.