Ko es teicu! - Margo triumfēja.
Baltajai meitenei jāpakļaujas Mavakem. Viņa nedrīkst ietekmēties no neticīgajiem.
Es dzirdēju, ka māte tumsā kareivīgi nosprauslājas.
Mavake saka, ja baltā meitene uzticēsies viņam, pirms divu mēnešu ausmas viņa būs izdziedēta. Mavake saka…
Bet mēs tā arī neuzzinājām, ko Mavake bija grasījies teikt, jo tieši tajā mirklī kaķis, kas nedzirdami kā mākonis bija slīdējis apkārt pa istabu, ielēca Prū klēpī. No viņas spiedziena varēja kļūt kurls. Viņa pielēca kājās un, kliegdama "Lū, Lū, Lū!", kā apžilbis naktstauriņš meimuroja apkārt ļaužu aplim, iespiegdamās ikreiz, kad kaut kam pieskārās.
Vienam no mums pietika veselā saprāta ieslēgt gaismu, pirms Prū savā vistas panikā nodara kādu postu.
Nu gan tas ir par daudz, ko? - teica neizteiksmīgais jaunais cilvēks.
Jūs būtu varējusi nodarīt viņai lielu ļaunumu, - teica meitene, nikni blenzdama uz Prū un apvēdinādama misis Hedoku ar mutautiņu.
Man kaut kas pieskārās. Tas man pieskārās. Nonāca man klēpī, - Prū raudulīgi apgalvoja. - Ektoplazma.
Tu visu sabojāji! - Margo pikti sauca. - Tieši tad, kad Mavake jau bija klāt!
Manuprāt, mēs no Mavakes dzirdējām pietiekami daudz, - māte teica. - Bija tieši īstais brīdis pārtraukt šo muļķošanos.
Misis Hedoka, kas visas šīs scēnas laikā, nezaudējot cieņu, bija turpinājusi krākt, pēkšņi pamodās.