Nē, - māte īsi atteica, - nepavisam.
Es nevaru beigt prātot par to ektoplazmu, - Prū teica, malkodama brendiju. - Tas bija kaut kas… nu, tāds kā… nu, saproti, elastīgs.
Tieši tad, kad Mavake sāka runāt, - Margo gaudoja. - Tieši tad, kad viņš grasījās mums pateikt kaut ko svarīgu.
Manuprāt, jūs labi darījāt, ka atgriezāties tik agri, - tante Fena teica, - jo pat šajā gadalaikā vakari ātri kļūst auksti.
Es skaidri jutu, ka tas snaikstās pēc mana kakla, - Prū stāstīja. - Es to sajutu. Tas bija kaut kas tāds, kā… kaut kas līdzīgs, kā… tāda kā mīksta un drebelīga roka.
Un Mavake ir vienīgais, kas darījis man ko labu.
Mans tēvs mēdza teikt, ka laiks šajā gadalaikā ir tik nepastāvīgs, - tante Fena teica.
Margo, beidz uzvesties kā pēdīgā muļķe, - māte īgni pavēlēja.
Un, Lū, mīļā, es skaidri jutu tos šausmīgos trīceklīgos pirkstus taustāmies pēc mana kakla, - Prū nerimās, ignorēdama Margo, aizņemta ar sava pārdzīvojuma izpušķojumiem.
Mans tēvs vienmēr mēdza ņemt līdzi lietussargu, ziema vai vasara, - tante Fena turpināja. - Ļaudis par viņu smējās, bet pat diezgan karstās dienās bieži gadījās, ka viņam tas bija vajadzīgs.
Tu vienmēr visu sabojā, - Margo pārmeta, - tu vienmēr iejaucies.
Tur jau tā nelaime, ka es neiejaucos pietiekami bieži, - māte atteica. - Klausies uzmanīgi, izbeidz šīs muļķības, beidz raudāt, un mēs nekavējoties dosimies atpakaļ uz Korfu.