Lai cik krāšņi bija mūsu daudzie dārzi Anglijā, tie nekad nebija mani nodrošinājuši ar tik plašu dzīvo radījumu daudzveidību. Es atklāju, ka esmu kritis par upuri dīvainai nerealitātes sajūtai. Jutos kā tikko piedzimis. Tajā spilgtajā, trauslajā gaismā es kā īsts mednieks spēju pilnībā novērtēt mārītes spārnu sarkanumu, spīļastes šokolādes brūnumu un dzintarai- no dzeltenumu un skudru ahāta spīdīgumu. Toreiz es varēju mielot acis ar mulsinošu daudzumu man nezināmu radījumu. Lielas, pūkainas namdaru bites, savā nodabā dūkdamas, ložņāja no zieda uz ziedu kā elektrozili spēļu lācīši, zaļgandzelteni dižtauriņi ar melnām svītrām, gluži kā tērpušies elegantās frakās, griezās piruetēs augšup un lejup gar fuksiju dzīvžogu, dejodami cits ar citu sarežģītus menuetus, un kolibri naktstauriņi nekustīgi karājās gaisā ziedu priekšā, spārnu ņirboņas noturēti, tie gremdēja garo, tievo smeceri katrā ziedā.
Man trūka pat viselementārāko zināšanu par šiem '•adījumiem, un nebija arī grāmatu, kas spētu palīdzēt. Vienīgais, ko varēju darīt, bija vērot tos rosāmies pa dārzu viņu gaitās vai arī sagūstīt un tiešā tuvumā izpētīt pamatīgāk. Pavisam drīz manā guļamistabā rindojās veseli bataljoni ievārījuma burku un cepumu kārbu ar dārgumiem, kurus biju atradis mūsu sīkajā dārziņā. Man nācās tos nogādāt mājā paslepus, jo mana ģimene, varbūt vienīgi izņemot māti, uzņēma faunas parādīšanos villā ar ievērojamu satraukumu.