Ikkatra jauna, mirdzoša diena nāca ar jauniem pārsteigumiem manu dzīvnieku uzvedībā, tādējādi vēl vairāk izceļot manu nezināšanu. Viens no radījumiem, kas mani intriģēja un uzbudināja stiprāk par citiem, bija mēslu vabole. Es mēdzu gulēt uz vēdera, kamēr mans suns Rodžers kā tumšsprogots kalns elsodams tupēja līdzās, un vērot, kā divas spoži melnas vaboles ar glīti uzliektiem degunradžu ragiem uz galvas neizmērojamā aizrautībā veļ brīnišķīgi veidotu govju mēslu bumbuli. Vispirms jau es kāroju zināt, kā vaboles pamanās izveidot bumbu tik precīzi apaļu. No paša eksperimentiem ar mālu un plastilīnu es zināju, ka tas ir ārkārtīgi grūti izdarāms, lai cik rūpīgi valstīju un mīcīju materiālu; tomēr vaboles, kuru vienīgie rīki bija smailās kājas, bez kādiem mērinstrumentiem vai citām palīgierīcēm prata izveidot šīs pievilcīgās mēslu bumbiņas apaļas kā mēness. Un tad radās otrs jautājums - kāpēc viņas veido bumbuļus un uz kurieni tos veļ?
Es atrisināju šo problēmu - vismaz daļēji veltīdams veselu rīta cēlienu kāda mēslu vaboļu pāra vērošanai, nepieļaudams, lai manu uzmanību novērstu citi kukaiņi dārzā vai Rodžera vārgie smilksti un garlaikotās žāvas.