Es četrrāpus lēnām sekoju katram smagajam vaboļu solim pāri dārzam, kas man likās tik mazs, tomēr vabolēm bija milzu pasaule. Beidzot viņas nonāca pie maza mīkstas zemes pauguriņa zem fuksiju dzīvžoga. Mēslu bumbuļa velšana kalnup bija zvēra darbs, un vairākas reizes vienas vai otras vaboles kājas samežģījās, bumbulis izslīdēja un ripoja lejup pa mazo nogāzi; vaboles steidzās tam pakaļ, kā man tikās iztēloties, viena otru nolamādamas. Tomēr beidzot viņas bija dabūjušas bumbuli paugura galā un sāka velt lejup otrā pusē. Tikai tad es pamanīju, ka otrajā nogāzē uz zemes dzīlēm ved apaļš, akai līdzīgs caurums, uz kuru vaboles virzījās. Kad līdz alai bija atlikušas tikai pāris collas, viena no vabolēm aši metās uz priekšu un atmuguriski iebīdījās bedrē, un tupēja tajā, mežonīgi vicinādama priekškājas, kamēr otra vabole ar ievērojamu piepūli (es gandrīz pārliecināju sevi, ka dzirdu to elšam) ripināja bumbuli tuvāk alas mutei. Pēc krietni ilgas stumdīšanas un grūstīšanas mēslu bumbulis beidzot nozuda zemes dzīlēs un abas vaboles kopā ar to. Tas mani sakaitināja. Galu galā vaboles nepārprotami grasījās kaut ko ar bumbuli darīt, bet kā gan lai es to spētu redzēt, ja viņas to dara zem zemes? Cerēdams iegūt jelkādu gaismas stariņu savas neziņas tumsā, es šo problēmu cēlu priekšā ģimenei pusdienu laikā. Apjautājos, ko mēslu vaboles dara ar mēsliem? Brīdi valdīja satraukts klusums.