Nu, kaut ko derīgu jau viņas dara, mīļais, - māte mīklaini paskaidroja.
Ļoti ceru, ka tu negrasies dažas slepus ienest mājā? - Larijs apvaicājās. - Es atsakos dzīvot villā, kuru dekorē mēslu bumbuļi pa visu grīdu.
Nē, nē, mīļais, esmu pārliecināta, ka viņš to nedarīs, - māte miermīlīgi un melīgi apgalvoja.
Nu, es jūs vienkārši brīdinu, neko vairāk, - Larijs paziņoja. - Fakts paliek fakts, viņš saslodzījis savā guļamistabā visus bīstamākos kukaiņus, kādi vien dārzā sastopami.
Varbūt viņām tie vajadzīgi siltumam? - ierosināja Leslijs, kas bija zināmā mērā aizdomājies par mēslu vaboļu problēmu. - Mēsli ir viena silta padarīšana. Fermenti.
Es to paturēšu prātā, - Larijs teica, - ja mums kaut kādu iemeslu dēļ būtu nepieciešama centrālapkure.
Varbūt viņas tos ēd, - ieteicās Margo.
Margo, mīļā, - māte aizrādīja, - nerunā tā pie pusdienu galda.
Kā vienmēr, manas ģimenes bioloģiskā neziņa bija mani pievīlusi.
Ir kaut kas tāds, kas tev būtu jāizlasa, - Larijs teica, izklaidīgi uzkraudams uz sava šķīvja vēl vienu porciju sautējuma, ko tikko bija mātei raksturojis kā bezgaršīgu. - Šis tas no Fabra [6] .
Es apjautājos, kas tas Fabrs tāds ir - galvenokārt pieklājības pēc, jo biju pārliecināts: tā kā priekšlikumu izteicis Larijs, tas izrādīsies kāds mazpazīstams viduslaiku dzejnieks.