Dabas pētnieks, - Larijs pilnu muti atteica, pamādams man ar dakšiņu. - Rakstījis par kukaiņiem un tamlīdzīgi. Es mēģināšu dabūt tev kādu eksemplāru.
Tāda negaidīta vecākā brāļa augstsirdība mani tik ļoti apbūra, ka tuvākās divas vai trīs dienas es ļoti piesargājos viņu saniknot; taču dienas gāja, un grāmata neparādījās; visbeidzot es par to aizmirsu un veltīju savu laiku citiem kukaiņiem dārzā.
Taču "kāpēc" nebeidza man sekot un kaitināt. Kāpēc namdaru bites izgrauž no rožu lapām mazus aplīšus un lido ar tiem prom? Kāpēc skudras ļaujas tādām kā kaislīgām mīlas dēkām ar laputīm, kas lieliem bariem bija apsēdušas daudzus dārza augus? Kas ir savādie, caurspīdīgie dzintarkrāsas kukaiņu līķi vai čaulas, ko redzēju pielipušas pie zāles stiebriem un olīvkoku stumbriem? Tukšas ādiņas, tik trauslas kā pelnu plēnes, atstāja kaut kādi tukli radījumi ar izvalbītām acīm un pāri resnu, ļoti dzelkšņainu priekškāju. Kāpēc katrai no čaulām visā mugurdaļas garumā bija plaisa? Vai radījumiem kāds uzbrucis un izsūcis visas viņu dzīvības sulas? Ja tā bija, tad - kas ir uzbrucēji un kas - paši upuri? Manī virda tūkstošiem jautājumu, uz kuriem mana ģimene nespēja atbildēt.
Pāris dienas vēlāk es mātei virtuvē rādīju savu jaunieguvumu: garu, tievu simtkāji karameļu krāsā, kurš, kā es apgalvoju par spīti mātes neticībai, tumsā spīd; tajā brīdī ieradās Spiro. Viņš iegāzelējās virtuvē, izšķērdīgi liedams sviedrus un, kā vienmēr, izskatījās nikns un norūpējies.