Biju pārliecināts, ka ģimene novērtēs faktu, ka esmu atradis tumsā spīdošu simtkāji. Biju nodomājis todien pēc vakariņām sarīkot īpašu pirotehnisku demonstrāciju. Tomēr visas domas par simtkāji un tā spīdēšanu mirklī izgaisa no mana prāta, jo tās dienas pastā bija arī bieza, brūna paciņa, kuru Larijs, mirkli aplūkojis, pāri pusdienu galdam pasvieda man.

Fabrs, - viņš īsi noteica.

Aizmirsis par ēdienu, es atrāvu paciņu vaļā un iekšā atradu biezu, zaļu sējumu ar nosaukumu: "Svētā vabole un citi. Sarak­stījis Žans Anrī Fabrs." Atvēris grāmatu, es sajūsmināts ierau­dzīju priekšlapā uzzīmētas divas mēslu vaboles, tik līdzīgas manām, ka varētu būt to vistuvākās radinieces. Vaboles kopīgi vēla brīnišķīgu mēslu bumbuli. Aizgrābts, izbaudīdams katru mirkli, es lēni šķirstīju lappuses. Teksts bija apburošs. Tā ne­bija pārgudra vai mulsinoša grāmata. Tā bija uzrakstīta tik vienkārši un saprotami, ka skaidri uztverama pat man.

Liec tagad grāmatu nost, mīļais. Ēd, kamēr viss nav at­dzisis, - māte atgādināja.

Es negribīgi noliku grāmatu klēpī un tik strauji un nikni klupu virsū ēdienam, ka vēdergraizes mani mocīja visu pēc­pusdienu. Nekas visā pasaulē nespētu mani atraut no pirmās iepazīšanās ar Fabru. Kamēr ģimene baudīja pēcpusdienas snaudu, es apgūlos dārzā, mandarīnkoku ēnā, un rīšus apriju lappusi pēc lappuses, līdz ap tējas dzeršanas laiku grāmata, man par apbēdinājumu, bija galā.