Tomēr nekas nespētu aprak­stīt manu sajūsmu. Es tagad biju bruņojies ar zināšanām. Jutu, ka nu es zinu par mēslu vabolēm visu, ko vien vērts zināt. Nu tās vairs nebija vienīgi noslēpumaini kukaiņi, kas smagnēji čāpo cauri olīvu birzīm, - tagad tās bija man tuvi draugi.

Apmēram tajā pašā laikā es iepazinu vēl kādu cilvēku, kas paplašināja un veicināja manu interesi par dabaszinībām, kaut arī nevarētu teikt, ka toreiz man viņš patika, - tas bija mans pirmais privātskolotājs Džordžs. Džordžs bija Larija draugs - garš, izstīdzējis vīrs ar brūnu bārdu un brillēm, kuram piemita klusināta, sardoniska humora izjūta. Viens rīts nedēļā bija vel­tīts tikai un vienīgi dabaszinībām. Tas bija vienīgais rīts, kad es pats devos sagaidīt savu skolotāju. Es nogāju cauri olīvu birzīm pusceļu līdz viņa mazajai villai, un tad mēs ar Rodžeru paslē­pāmies miršu pudurī un gaidījām viņa parādīšanos. Visbei­dzot viņš nāca - ģērbies vienīgi izbalējušos šortos un sandalēs, gigantisku, noskrandušu salmu cepuri galvā, vienā padusē nesdams grāmatu kaudzi, otrā rokā vicinādams garu, tievu pa­staigu spieķi. Mēs ar Rodžeru tupējām saldi smaržīgajās mirtēs un slēdzām derības, vai šajā rītā Džordžs uzsāks cīņu ar olīv­koku vai ne.