Par manu tiesāšanos arī ne, - nošņācās Leslijs. - Es to nepieļaušu!
Un, ja tu kaut vai pieminēsi jahtas… - Larijs iesāka.
Larij, mīļais, nepacel balsi, - māte aizrādīja.
Nu, tad aizliedz viņam rakstīt turpinājumu, - viņš kliedza.
Neesi muļķis, mīļais, es nevaru viņam to aizliegt, - māte atteica.
Tu gribi, lai viss sākas no jauna? - Larijs aizsmacis uzstāja.
Lai banka raksta un laipni lūdz nokārtot pārsniegto kredītu, lai tirgotāji skatās šķībi, lai uz sliekšņa tiek atstāti saiņi bez adresāta, pilni ar trakokrekliem, lai visi radi no tevis novēršas? Tu skaities ģimenes galva, aizliedz viņam rakstīt!
Tu, nudien, pārspīlē, Larij, - māte teica. - Lai nu kā, ja viņš grib par to visu rakstīt, es to nevaru aizliegt. Nedomāju, ka šī grāmata sagādās kādu ļaunumu, un tie stāsti patiesi ir vislabākie. Nudien nesaprotu, kāpēc viņam nevajadzētu rakstīt turpinājumu.
Visa ģimene pietrūkās kājās un skaļos auros skaidroja, kāpēc man nevajadzētu rakstīt turpinājumu. Es nogaidīju, kamēr troksnis apklust.
Un bez šiem stāstiem ir vēl krietni daudz citu, - es atgādināju.
Kuri, mīļais? - māte ieinteresēta apjautājās.
Pietvīkusi un sabozusies, visa ģimene nogaidošā klusumā nikni blenza uz mani.
Piemēram, - es domīgi teicu, - es vēlos aprakstīt tavu mīlas dēku ar kapteini Krīču, māt.